Kanaku stūresvīrs strauji sagrieza stūresratu, un «Ma- laliini» iegrozījās tieši pret vēju, nostādamās uz līdzena ķīja. Priekšējās buras iztukšotas sakļāvās, rifcēziņi no- plaukšķēja, klīveršotes aši pārvietojās, kuģis pagriezās ap savu asi, un nākamā halzē buras jau atkal piepūtās. Kaut gan rīts bija agrs un vējš spirgts, pieci baltie vīri, kas slaistījās pa pūpi, bija ģērbušies visai vaļīgi. Deivids Grīfs un viņa viesis — anglis Gregorijs Malhels vēl bija pidžamās, kailās kājas iemaukuši ķīniešu bezpapēžu šļū- cenēs. Kapteinim un stūrmanim mugurā bija plāni krek­liņi un vaļīgas buraudekla bikses, bet kravas pārzinis kreklu vēl turēja rokā, nemaz nesteigdamies to apvilkt.

—   Pamatīgi tveicē priekš šitādas brīzes, — viņš no- grēmās.

—   Bet kas īsti notiek tur rietumpusē? To, lūk, es gri­bētu zināt, — tāda bija Grifa piebilde vispārējām gau­dām.

—   Ilgi tā nepūtīs, un nav jau ar sen, kā sākusies, — atteica stūrmanis Hermans, holandietis. — Vējš svaidījās visu nakti — piecas minūtes pūš šur, piecas minūtes tur, ik stundu no citas debespuses.

—   Kaut kas top, kaut kas top, — īgni nokrekstēja kap­teinis Vorfīlds, ar abu roku pirkstiem pabužinādams sānis pinkaino bārdu un izstādīdams zoda galu pretī brīzei vel­tās cerībās atvēsināties.