— Jau kādu pusmēnesi laiks ir gluži dulls. Trīs nedēļas nav pūtuši parastie pasāti. Viss sagriezies ačgārni. Barometrs vakar vakarā ap saules rietu svārstījās un lēkā arī tagad — lai gan laika pare- ģoņi apgalvo, ka tas neko nenozīmējot. Tik un tā man nepatīk, kad redzu barometru tā lēkājam. Zināt, kaut kā krīt uz nerviem. Toreiz, kad mēs pazaudējām «Lankas- teru», tad ari barometrs tāpat lēkāja. Biju gan vēl tikai junga, bet atceros to ļoti labi. Gluži jauns četrmastu kuģis ar tērauda korpusu; pirmais brauciens; tas salauza vecā

kapteiņa sirdi. Viņš tak bija četrdesmit gadu kalpojis Sabiedrībai. Sāka tik vārguļot un nākamā gadā nomira.

Par spīti vējam un agrajai stundai, sutoņa bija necie­šama. Vēja šalkas gan atgādināja vēsumu, tomēr vēsumu tās nesniedza. Ja vējš nebijis pārpārēm piesātināts ar valgumu, varētu domāt, ka tas pūš no Sahāras. Nemanīja ne dūmakas, ne miglas, pat ne niecīgākās zīmes no dū­makas vai miglas, tomēr tālā apvāršņa blāvums viesa miglainumu. Nekādu īstu mākoņu arī nebija, bet debesis sedza tāds kā palss līķauts, kam saules stari tikai ar grū­tībām spraucās cauri.

—   Sagatavot apgriezienu! — kapteinis Vorfīlds noko­mandēja rāmi, bet noteikti.

Brūnie, skrandainās biksēs ģērbtie kanaku matroži gur­deni, taču izveicīgi devās uz priekšgalu pie klīveršolēm.

—   Cieši pie vēja!