Notikums, kas norisinājās krastmalā, bija diezgan jocīgs.
Laiva pēc laivas steigšus pildījās ar cilvēkiem un traucās projām. Bija kļuvis vēl tumšāks. Nekustīgais bezvējš turpinājās, un ikreiz, kad pret ārējo piekrasti gāzās vilnis, smiltis zem gājēju kājām nodrebēja. Pa liedagu nesteidzīgi soļoja Nerijs Herings. Smīnēdams viņš vēroja kapteiņu un uzpircēju pārliecīgo steigsmi. Nerijam līdzi gāja trīs kanaki no viņa kuģa un arī Tai-Hotauri.
— Kāp laivā un ņem airi! — Kapteinis Vorfīlds tam pavēlēja.
Tai-Hotauri mundri pierikšoja klāt, bet Nerijs Herings ar saviem kanakiem palika stāvam pēdu četrdesmit atstatu un noskatījās.
— Mans vairs nestrādāt priekš jums, skiper, — Tai- Hotauri teica skaļi un nekaunīgi. Tomēr sejas izteiksme šiem vārdiem neatbilda, jo kanaks centīgi un zīmīgi mirkšķināja acis. — Lamāt mans, skiper, — viņš teica piesmakušā čukstā un atkal zīmīgi piemiedza acis.
Kapteinis Vorfīlds uztvēra šo repliku un sāka attiecīgi darboties. Viņš pacēla kā dūri, tā balsi.
— Tūdaļ kāp laivā, — viņš brēca, — vai es tevi sa- malstīšu mīkstu!