Truls, dārdošs trieciens satricināja atola koraļļu pamatnes. Māja sadrebējās. Iezemiešu kalpotāji ar viskija un absinta pudelēm rokās bailīgi saspiedās pūlītī, it kā palīdzību meklēdami, un izbijušies skatījās pa logiem uz vareno viļņu plūsmu, kas šļakstot uzbrāzās tālu krastā līdz pat kāda kopras šķūņa stūrim.
Pārlejs paraudzījās barometrā, nokrikšķinājās un pašķielēja visapkārt uz saviem viesiem. Kapteinis Vorfīlds pārgāja pār istabu, lai arī paraudzītos.
— 29,75, — viņš nolasīja. — Vēl par pieciem noslīdējis. Ak tu kungs! Tam vecajam sātanam ir bijusi taisnība! Negaiss nāk, un manis nav uz kuģal
— Metas tumšs, — Aizekss gandrīz čukstēja.
— Godavārds! Tikpat kā uz skatuves, — Malhels teica Grifam, paraudzīdamies savā pulksteni. — Desmit no rīta, bet tumšs kā mijkrēslī. Aptumst zālē ugunis, sākas traģēdija. Kur ir svinīgā mūzika?
Par atbildi vēl viens dārdošs trieciens satricināja atolu un namu. Sapulcējušies gandrīz vai panikā traucās uz durvīm. Nespodrajā krēslā viņu sviedros vizošās sejas izskatījās spokainas. Aizekss smacīgajā tveicē dusujaini elsoja.
— Kas tad nu par steigu? — Pārlejs klukstēdams ņirdza par aizejošajiem viesiem. — Vēl pēdējo malciņu, brašie džentlmeņi! — Neviens viņā neklausījās. Kad skrējēji bija sasnieguši ar gliemežvākiem apmaloto taku uz pludmali, viņš vēl izbāza galvu pa durvīm un uzsauca: —Ne- piemirstiet, džentlmeņi, rītu pulksten desmitos vecais Pārlejs pārdos savas pērles!