Par savvaļas dzīvnieku ķeršanu ir rakstīts ļoti daudz, un lielākā daļa šo publikāciju rada gaužām aplamu priekšstatu. Nav tiesa, ka šādā ceļojumā jūs galvenokārt pa- vadat laiku, reizes divdesmit dienā riskējot ar dzīvību, ko apdraud naidīgas iezemiešu ciltis vai plēsīgie zvēri; no otras puses, jūs arī augu dienu nezvilnat atpūtas krēslā, liekot «melnajiem» strādāt jūsu labā. Skaidrs, ka ar zināmu risku šādā ekspedīcijā jārēķinās, tomēr tas tiek stipri pārspīlēts: ja sastopaties ar briesmām, tad deviņos gadījumos no desmit pats esat tās izraisījis. Bez iezemiešu palīdzības jums nebūtu gandrīz nekādu iespēju saķert dzīvniekus, jo iezemieši pazīst mežus, ir tajos dzimuši un uzauguši; taču, kad dzīvnieks sagūstīts, to saglabāt sveiku un veselu ir jūsu uzdevums. Ja atstāsiet šo darbu iezemiešu ziņā, no jūsu guvuma nepaliks pāri gandrīz nekas. Deviņdesmit procentu laika jāveltī notverto dzīvnieku kopšanai, bet atlikušie desmit — jūdzēm gariem sirojumiem pa biezokni, sekojot kādam radījumam, kas nevēlas doties rokā. Rakstot grāmatu, ikviens, protams, centīsies apgaismot savas gaitas iespējami spožāk, nevis stāstīt par neinteresanto ikdienas darbu.