Nav taču, galu galā, nekāda prieka divsimt piecdesmit lappusēs aprakstīt, kā esat mēzuši pērtiķu krātiņus, ārstējuši dzīvniekiem caureju vai darījuši ko citu, ko mums vajadzēja darīt diendienā. Tātad — ja turpmākajās lappusēs stāstīšu par daudziem mūsu interesantākajiem piedzīvojumiem, tas tomēr nenozīmē, ka ekspedīcijā negadījās garlaicīgi un netīkami brīži, kad visa pasaule šķita pārpildīta ar ne­izmēztiem krātiņiem un sasirgušiem dzīvniekiem un mēs paši nespējām saprast, kādēļ vispār esam šo ceļojumu uzsākuši.

Visbeidzot — man gribētos atbrīvot savu ceļabiedru no jebkādas atbildības par šās hronikas publicēšanu. Izcie­tušam no manis daudz pārbaudījumu tropos, viņam tagad vēl vajadzēs šo to paciest grāmatā; nešaubos, ka viņš to darīs tikpat iecietīgi. Patiesības labad tomēr jāpiebilst: kad pateicu viņam, ka rakstu grāmatu par mūsu ceļo­jumu, viņš ļoti nopietnā balsī man sacīja šādus vārdus: «Klausi manam padomam, vecīt, nedari to …»

PRELŪDIJA

Kuģa priekšgals rīta dūmakā ara jūru, gludu kā spo­gulis. Liegs, satraucošs aromāts plūda mums pretī no ne­redzamā krasta — puķu, leknu augu, palmu eļļas un tūk­stošiem citu burvīgu, skurbinošu dvesmu, kas saullēkta brīdī dvašoja no zemes, brīdī, kad debesīs cauri miglai viedās palss, valgans gaismas aplis.