Mums jau pazīstamā kardināla pils apartamentos, kādā no istabām pie papīru un grāmatu apkrautā galda ar apzeltītiem stūriem, galvu abām rokām atbalstījis, sēdēja vīrietis.

Viņam aiz muguras milzīgajā kamīnā gaiši dega uguns, un liesmojošās dzirkstelītes lajku pa laikam sprēgājot lūza, un krītot sitās pret apzeltītajiem režģiem. Kamīna gaisma no mugurpuses krita uz vīrieša greznajām drānām, bet viņa seju apgaismoja kandelabros degošo sveču liesmas.

Gan mežģīnēm bagātīgi izrotātā sarkanā sutāna, gan smagu domu no­māktā bālā piere, gan vientulīgais kabinets un tukšās blakustelpas klusums, ka arī sargkareivju vienmērīgie soļi trepju laukumiņā — viss lika domāt, ka tā ir paša kardināla Rišeljē ēna, kas vēl aizvien atrodas savā iepriekšējā mītnē.

Diemžēl, tā patiešām bija tikai ievērojamā cilvēka ēna! Novājinātā Francija, iedragātā kara]a vara, jaunus spēkus sasprindzinājusī nemierīgā muižniecība un robežu pārkāpušais ienaidnieks liecināja tikai par to, ka Rišeljē šeit vairs nav.

Bet