visvairāk uz domām par to, ka sarkanā sutāna nepieder vis vecajam kardinālam, vedināja tieši tā vientulība, kādā atradās šī figūra, un kura patiesi vairāk līdzinājās spokam, nekā dzīvam cilvēkam: tukšajos gaiteņos nedrūzmējās galminieki, bet toties pils pagalmi bija pilni ar sargiem; no ielas kardināla pils logiem tika raidīti izsmējīgi pilsētnieku izsaucieni un zobgalības, un visbeidzot, ik pēc brīža bija sadzirdama ieroču šķinda un šaudīšanās, kaut arī pagaidām gan tika šauts gaisā, ar vienu vienīgu nolūku — pierādīt pils apsardzei, šveiciešu algotņiem, musketeriem un kareivjiem, kuri bija aplenkuši Pale-Rojāla pili (nu arī kardināla pils bija mainījusi savu vārdu), ka tagad ari tautai ir ieroči. Šī Rišeljē ēna bija Mazarīni.

Viņš jutās vientuļš un bezspēcīgs.

—    Ārzemnieks! - viņš čukstēja. - Itālietis! Lūk, viņu visu iemīļotie vārdiņi. Ar tiem viņi nogalināja, pakāra iznīcināja Končīni. Ja es ļautu viņiem visiem vaļu, tad viņi ari mani nogalinātu, pakārtu un iznīcinātu. Bet ko ļaunu es viņiem esmu nodarījis? Tikai mazliet piespiežu ar nodokļiem. Naivie! Viņi jau nesaprot, ka viņu ienaidnieks nebūt nav itālietis, kurš slikti runā franciski, bet gan tic daži sarkanbaji, kas viņu priekšā izlokās, glaimojot vistīrākajā parīziešu izrunā.

—    Jā, jā, — purpināja ministrs ar smīniņu, k<*s šobrīd viņa bālajās lūpās pavisam bija nevietā, - jā, jūsu kurnēšana atgādina man, cik nepastāvīgs ir pagaidu ielikteņa liktenis.