Taču jāatzīst, ka šī rupjā spēka pielietošana bija pilnīgi veltīga: vainīgo tur neatrada. Komenžs nolēma atstāt pie tā nama sargus un patruļu, bet pats ar pārējiem kareivjiem atgriezās pilī, lai par visu notikušo ziņotu karalienei un galmam.
Visa ceļa garumā viņiem sekoja nemiernieku pūļi, draudot viņiem ar izrēķināšanos; vairāki karevji tika ievainoti ar pīķiem un alebardiem, bet viņam ar akmeni tika pārcirsta uzacs.
Komenža stāstu apstiprināja arī gvardistu leitnanta ziņojums; viss izskatījās pēc nopietnas tautas sacelšanās, bet uz to neviens nebija sagatavojies.
Tādēļ kardināls lika izplatīt tautā valodas, ka sargkareivji gar Jaunā tilta krastmalu ir nostādīti tikai karaliskās ceremonijas etiķetes dēļ un pēc šī laika izbeigšanās tic tūlīt pat aizies.
Un patiešām, ap pulkstens četriem dienā tie visi tika sasaukti apkārt pils sienām; posteņi tika nostādīti pie Seržantu cietokšņa vaļņa, otrs — pie Trīssimts Akliem, bet trešais — uz Svētā Roka pakalna. Pils pagalmos un apakšējos stāvos sapulcināja šveiciešus un musketierus, un sāka gaidīt.
Tāds, lūk, bija stāvoklis uz to brīdi, kad mēs ievedām lasītāju Mazarīni kabinetā, kurš pirms tam bija piederējis Rišeljē. Mēs redzējām, kādā