garastāvokli atradās kardināls, sēžot pie galda un ieklausoties no āra ienākošajos trokšņos, ļaužu nemierīgajās balsīs un laiku pa laikam kaut kur tālumā šāviena trokšņos.

Te pēkšņi viņš pacēla galvu, savilka uzacis kā cilvēks, kas kaut ko ir izlēmis, uzmeta acu skatienu milzīgajam sienas pulkstenim, kas tūlīt sitīs desmito stundu, paņēma no galda vienmēr pie rokas esošo apzeltīto svilpīti un skaļi iesvilpās divas reizas.

Bez skaņas atvērās sienas drapērijās paslēptās durvis, un pa tām klusi ienāca melnā tērpā ģērbies cilvēks, kurš nostājās aiz kardināla krēsla.

—            Bernuīn, — teica kardināls, pat neatskatīdamies, labi zinot, ka uz divreizējo svilpienu ir jāienāk kambarsulainim, — kādi musketieri pašreiz dežūrē pagalmā?

—   Melnie musketieri, jūsu eminence.

—   No kādas rotas?

—   De Trevila kunga.

—   Vai kāds no šīs rotas virsniekiem arī ir priekštelpā?

—   Leitnants d'Artanjans.

—   Ceru, ka viņš ir uzticams.

—   Jā, jūsu eminence.

—   Pasniedz man musketiera mundieri un palīdzi man pārģērbties.

Kambarsulainis izgāja tikpat klusi kā bija ienācis un jau pēc minūtes atgriezās ar drēbēm.

Domīgi klusēdams, Mazarīni sāka vilkt nost savu parādes tērpu, ar kuru bija piedalījies parlamenta sēdē. Tad uzvilka karavīra mundieri, kuru viņš zināmā mērā vēl varēja nepiespiesti valkāt un, kuru vilka itālijas pārgājienos.