—   Jā.

—   Tad, lūk: es nezinu.

—   Jūs man neuzticaties, Rošfor?

—       Tad nē jel, goda vārds! Nav taču iespējams, ka es sēdētu par to, par ko mani apvaino.

—   Par ko tad?

—   Par laupīšanu.

—   Jūs — laupītājs? Jūs jokojat, Rošfor.

—   Es jūs saprotu. Te prasās izskaidrojums, vai ne?

—   Atzīstos, jā!

—       Tad, lūk, kā tas bija: reiz vakarā, pēc dzeršanas pie Reināra, kopā ar Fontralii, dc Riē un citiem, hercogs d'Arkūrs lika priekšā doties uz Jauno tiltu, lai tur garāmgājējiem rautu nost drēbes; „pateicoties" Orleānas hercogam, šāda izklaidēšanās, kā jūs zināt, toreiz bija modē.

—   Bet jūsu gados! Jūs esat prātu zaudējis, Rošfor!

—        Nē jau, es vienkārši biju piedzēries; bez tam, šī izklaidēšanās man tiešām nelikās pieņemama, tāpēc es pierunāju kavalieri de Rie būt kopā ar mani, nevis par aktieri, bet gan par skatītāju, un, lai labāk varētu redzēt, uzkāpt zirga statujā. Sacīts — darīts. Pateicoties bronzas jātnieka piešiem, mēs ātri uzrāpāmies zirgā, labi tur iekārtojāmies un varējām lieliski noskatīties visu teātri. Jau pieci apmetņi bija norauti, pie tam tik veikli, ka neviens pat neiepīkstējās, kad pēkšņi kāds muļķis sāka bļaut: ,.Sardze!" un patruļa bija klāt kā likts. Hercogs d'Arkūrs, Fontralli un citi, protams, aizbēga; de Riē arī gribēja bēgt, bet es viņu nelaidu, turēju ciet, teicu, ka neviens mūs šeit nepamanīs, bet viņš mani neklausīja, kāpa lejā, krita un lauza sev kāju; un, lā vietā, lai klusētu, sāka kaukt.