Tikko viņš pabeidza šo monologu, kad tūlīt jau ari ieradās ieslodzītais. Viņu ieraudzījis, d'Artanjans aiz. pārsteiguma un izbrīna nodrebēja, taču tūdaļ pat savaldījās. Ieslodzītais iesēdāš karietē; kā redzams, viņš nebija pazinis d'Artanjanu.

—       Kungi, — teica d'Artanjans četriem musketieriem, — man pavēlēts visstingrākā mērā apsargāt ieslodzīto, bet tā kā karietes durvis nav noslēdzamas, tad es apsēdīšos viņam blakus. Lilbon, izdariet man pakalpojumu, paņemiet manu zirgu pavadā.

—   Labprāt, leitnant, — atbildēja tas, kuru viņš bija uzrunājis.

D'Artanjans atdevis pavadu musketierim, pats apsēdās ieslodzītajam

blakus un mierīgā balsī pavēlēja:

—   Un Pale-Rojāla pili, bet ātri!

Tiklīdz kariete sakustējās, d'Artanjans, izmantodams tumsu kura bija visapkārt, metās gūsteknim ap kaklu.

—   Rošfor! — viņš čukstēja. — Jūs! Tas patiešām esat jūs? Es nesapņoju?

—   D'Artanjan! — viņš izbrīnījies iesaucās.

—        Ak, mans nabaga draugs! — d'Artanjans turpināja. — Neredzot jūs, nu jau piekto gadu, es nodomāju, ka esiet miris.

—       Man šķiet, — atbildēja Rošfors, — nav liela' starpība starp mirušo un aprakto, bet mani jau ir aprakuši vai tikpat kā aprakuši.

—   Par kādu noziegumu tad jūs esat Bastīlijā?

—   Teikt jums taisnību?