Taču īpaši asi pret jauno nodokļu ieviešanu uzstājās prezidents Blanmenils un padomnieks Brusels.

Nolasot ediktus, karalis atgriezās pilī. Tauta drūzmējās ap viņu visu ceļu. Visi zināja, ka viņš atgriežas no parlamenta, taču neviens nezināja, vai viņš turp gājis aiztāvēdams savu tautu pret lielajiem nodokļiem, vai arī, lai to vēl vairāk apspiestu. Lūk, kādēļ visā viņa ceļā neatskanēja neviens priecīgs izsauciens, kā arī neatskanēja neviena apsveikuma runa par viņa izveseļošanos. Tieši otrādi, pilsētnieku sejas bija drūmas un norūpējušās, dažās bija manāma pat draudīga izteiksme.

Kaut ari karalis bija atgriezies pilī, karevji palika savās vietās, — baidīdamies, ka pēc parlamenta lēmuma paziņošanas pilsētā var sākties nemieri.

Un patiešām, tiklīdz cilvēki bija padzirdējuši, ka tieši pateicoties karalim, nodokļi liks palielināti, ļaudis sāka bariņos pulcēties pie pils, i/teikdami savu sašutumu un izkliegdami saukļus:

„Nost Mazarīni! Lai dzīvo Brusels! Lai dzīvo Blanmenils!"

Ļaudis uzzināja par Brusela un Blanmenila aizstāvības runām, un kaut arī tās nebija līdzējušas lēmuma pieņemšnai, lauta vienalga bija viņiem pateicīga.

Sapulcējušos ļaužu pūļus gribēja izklīdināt un apklusināt, bet kā jau tas parasti notiek tādos gadījumos, pūlis kļuva vēl lielāks un vēl skaļāks.