Taču arī tas vēl nebija viss.

Vienpadsmitajā datumā, kad karaliene devās uz Parīzes Dievmātes katedrāli, ko viņa mēdza darīt katru sestdienu, viņai sekoja vairāk kā divi simti sieviešu, kliedzot un pieprasot taisnīgumu. Starp citu, viņām nebija ļaunu nodomu: viņas tikai gribēja karalienes priekšā nomesties ceļos un modināt viņā līdzcietību. Bet karalienes apsardze to nepieļāva, un karaliene aizgāja lepna un salta, neuzklausīdama nevienu sūdzību.

Pēcpusdienā atkal tika saaicināta padome un tajā tika nolemts atbalstīt karaļa autoritāti; tāpēc nākamajā dienā, tas ir divpadsmitajā datumā, tika nozīmēta parlamenta sēde.

Tajā dienā, no kuras vakara apraksta mēs arī sākām savu stāstu, desmitgadīgais karalis, tikko pārcietis vējbakas, gāja pateikties par savu izveseļošanos Parīzes Dievmātei.

Šī paša iemesla dēļ pēc kara|a pavēles tika sasaukta visa karaļa gvarde: šveicieši un musketieri tika nostādīti ierindā gar Pale-Rojāla pili un pie Jaunā tilta krastmalas. Noklausījies dievkalpojumu, karalis devās uz parlametu, kur tādā kārtā arī notika šī negaidītā ,.karaliskā sēde". Karalis ne tikai apstiprināja visus iepriekš pieņemtos lēmumus, bet arī skaļi pavēstīja vēl kādus piecus vai sešus jaunus lēmumus, kardināla dc Reca vārdiem runājot, vienu par otru izaicinošākus. Bet nu jau pat pirmais prezidents, kurš, kā mēs redzējām līdz šim aizstāvēja galma intereses, noteikti uzstājās pret karaļa piedalīšanos parlanicta sēdēs, kas ierobežoja deputātu varu.