—    Labi. kirē kungs, sameklējiet man šo cilvēku, un kad atradīsit, tad atvediet viņu pie manis.

—   Kurā stundā, jūsu ekselence?

—   Sešos jums būs ērti?

—   Mēs būsim pulkstens sešos, jūsu ekselence.

—   Ejiet dārgais kirē kungs, un lai Dievs jums palīdz.

Kirē aizgāja.

—   Un ko jūs man teiksit? — Hondī vērsās pie Svētā Sulfīcija kirē.

—    Es, jūsu ekselence, — atbildēja viņš, — zinu cilvēku, kurš izdarīja daudz pakalpojumu mums ļoti pazīstamam augstmanim; no viņa iznāktu teicams barvedis, un es varētu jūs ar viņu iepazīstināt.

—   Kā sauc šo cilvēku?

—   Grāfs de Rošfors.

—   Es arī viņu pazīstu. Par lielu nelaimi viņš pašlaik neatrodas Parīzē.

—   Jūsu gaišība, viņš dzīvo Parīzē, Kasseta ielā.

—    No kura laika?

—   Jau trīs dienas.

—    Kāpēc viņš pats neatnāca pie manis?

—    Viņam teica… atvainojiet, jūsu gaišība.

—   Jau laikus atvainoju, runājiet.

—    Viņam teica, ka jūs gribat pāriet galma pusē.

Hondī iekoda lūpā.

—             Viņu piemānīja, - teica Hondī. — Atvediet viņu pie manis pulkstens astoņos, kirē kungs, un lai Dievs stāv jums klāt.

Otrs kirē aizgāja.

—            Tagad jūsu kārta, — prelāts griezās pie palikušā kirē. — Vai jūs arī man kaut ko līdzīgu piedāvāsit?