—   Kaut ko labāku, jūsu ekselence.

—           Oho! Vai jūs neesat pārāk iedomīgs? Viens man piedāvāja tirgotāju, otrs — grāfu; vai tik jūs man nedomājat piedāvāt princi?

—   Nē, es jums piedāvāšu ubagu.

—            A, saprotu, — padomājis, atbildēja Hondī. — Jums taisnība, kirē kungs; ubagu, kurš saceltu veselu leģionu nabagu no visiem Parīzes kvartāliem un liktu tiem visiem kliegt, ka Mazarīni ir novedis Franciju līdz šim haosam.

—   Jā, tieši tāds cilvēks man ir.

—   Bravo. Kas viņš ir?

—            Parasts ubags, kā cs jau teicu, jūsu ekselence, kurš lūdz žēlastības dāvanas un pasniedz Svēto ūdeni uz Svētā Eistāfija baznīcas kāpnēm nu jau sešus gadus.

—   Un jūs sakāt, ka viņam ir liela ietekme uz saviem bēdu brā|iem?

—           Vai jūsu ekselencei ir zināms, ka arī nabagiem ir sava organizācija, kas ir nemantīgo pretstats mantīgajiem, savienība, kur katrs ienes savu daļu un, kur ir savs barvedis?

—   Jā, es kaut ko par to visu esmu dzirdējis, — atbildēja prelāts.

—           Tad, lūk, cilvēks, kuru cs jums piedāvāju ir vecākais barvedis šiem nabagiem

—   Bet ko jūs zināt par viņu?

—           Neko, jūsu ekselence; man tikai liekas, ka viņu visu laiku nomoka kaut kādi sirdsapziņas pārmetumi.

—   Kas jums liek tā domāt?

—            Katra mēneša divdesmit astotajā datumā, viņš man lūdz noturēt aizlūgumu par kādu personu, kura ir mirusi vārmācīgā nāvē. Es vēl vakar noturēju šādu aizlūgumu.