—    Ar mani? — izdvesa ubags. — Pārāk liels gods ubagam, kurš tikai pasniedz Svēto ūdeni.

Ubaga balsī skanēja ironija, kuru viņš nespēja noslēpt un kura pārsteidza prelātu.

—     Jā, — turpināja kirē, redzams pieradis pie tāda toņa,— jā, mēs gribam zināt, ko jūs domājat par šodienas notikumiem un ko jūs esat dzirdējis no tiem, kas apmeklē baznīcu.

Ubags palocīja galvu.

—   Notikumi ir pārāk bēdīgi, kirē kungs, un, kā vienmēr, tie nāks atkal pāri nabaga tautas galvām. Kas attiecas par runām, tad visi izsaka neapmierinātību, visi sūdzās; taču, lai teiktu „visi" — būtībā nozīmē teikt ,.neviens".

—   Paskaidrojiet, mans draugs, — teica Hondī.

—     Es gribu teikt, ka visas šīs žēlabas un sūdzības var tikai izsaukt vētras un zibens uzliesmojumus, taču pērkona dārdi neatskanēs, kamēr neatradīsies kāds vadītājs un barveži, kas vestu visus šos spēkus noteiktā virzienā.

—     Mans draugs, — teica Hondī, — jūs man liekaties par ļoti saprātīgu un izveicīgu cilvēku; vai jūs negribētu piedalīties mazā pilsoņu karā, ja tas izceltos, un vai jūs negribētu palīdzēt tādam vadītājam, ja tāds atradīsies, ar jūsu ietekmi un varu, kādu esat ieguvis savu biedru vidū?

—     Jā, kungs, bet tikai ar vienu noteikumu, ka šis karš tiek svētīts no baznīcas puses un, savukārt, vedīs mani pie mērķa, kuru es tīkoju sasniegt, tas ir, pilnu grēku atlaišanu.