—   Vai viņam šeit ir noteiktas privilēģijas? — jautāja Hondī.

—    Nē, jūsu gaišība, — atbildēja kirē, — viņš nopirka šo vietu no sava priekšgājēja, kurš bija vienkāršs Svētā ūdens padevējs.

—   Nopirka?

—    Jā, šīs vietas tiek pirktas un pārdotas: viņš, liekas, samaksāja par šo vietu divus simtus pistoļu.

—   Tātad, šis nelga ir bagāts?

—     Daži no viņiem, mirstot, atstāj divdesmit vai trīsdesmit tūkstošus livru, bet citreiz pat vairāk.

—     Hm! — nosmīnēja Hondī. — Bet es pat nezināju, ka dodot žēlastības dāvanas, es tik labi ieguldu savu naudiņu.

Viņi pienāca pie kāpnēm; kad viņi uzlika kāju uz baznīcas kāpņu pirmā pakāpiena, ubags piecēlās un pasniedza Svētā ūdens trauku.

Tas bija cilvēks apmēram sešdesmit piecus — septiņdesmit gadus vecs, neliela auguma, fiziski labi attīstīts, sirmiem matiem un alkatīgu skatienu. Viņa sejā it kā atspoguļojās pretēju jūtu kopums: ļaunas tieksmes, kuras saturēja tikai stiprs gribasspēks un sirdsapziņas pārmetumi.

Ieraugot kirē ševaljē pavadībā, viņš viegli sarāvās un paskatījās uz viņiem izbrīnējies.

Kirē un prelāts ar pirkstu galiņiem pieskārās Svētā ūdens trauka maliņai un pārkrustījās; prelāts iemeta sudraba monētu zemē gulošajā cepurē.

—    Maijār, — teica kirē, — mēs atnācām ar šo kungu, lai ar tevi aprunātos.