•- Jūs ekselence, — teica kirē, — lūk, viņš, par kuru es jums stāstīju. Planšē paklanījās kā cilvēks, kurš paradis būt augstmaņu mājās.

—  Vai jūs vēlaties pakalpot savas tautas labā? — jaulāja viņam Hondī.

—   (), protams, — atbildēja Planšē, — sirdī es esmu frondērs.

—   Par ko?

—    Es atkaroju no Mazarīni kalpiem vienu ļoti mums zināmu kungu, •kuru veda atpakaļ uz Bastīliju, kur viņš bija nosēdējis jau piecus gadus.

—   Kā viņu sauca?

—   Jūsu ekselence viņu ļoti labi pazīst: tas ir grāfs Rošfors.

—          Ak, patiešām, — iesaucās prelāts, — esmu jau dzirdējis par šo gadījumu. Man stāstīja, ka jūs esot sacēlis visu kvartālu kājās.

—   Jā, gandrīz vai tā, — pašapmierināti bilda Planšē.

—   Kāda ir jūsu nodarbošanās?

—   Esmu konditors Mainītāju ielā.

—          Paskaidrojiet man, kā pie tādas miermīlīgas nodarbošanās, jums radās tādas agresīvas izdarības?

—          Bet kāpēc jūs, jūsu gaišība, izteikti garīga persona, pieņemat mani ar zobenu pie sāniem un ar piešiem pie zābakiem?

—          Nav peļama atbilde, — teica smaidot Hondī. — Bet zināt, man, neskatoties uz manu stāvokli, vienmēr bijušas kareiviskas tieksmes.

—          Bet es, pirms kļūt par konditoru, nodienēju trīs gadus Pjemontas pulkā par seržantu, biju pusotra gada par kalpu pie d'Artanjana kunga.