—    Pie musketieru leitnanta? — jautāja Hondī.

—    Pie tā paša, jūsu gaišība.

—   Bet, runā, ka viņš ir izteikts mazarīnists?

—    Hm, — norūea Planšē.

—   Ko jūs ar to gribat teikt?

—          Neko, jūsu gaišība. D'Artanjana kungs atrodas dienestā, un viņa pienākums ir apsargāt Mazarini, kurš viņam par lo maksā, bet mūsu — pilsoņu pienākums ir uzbruki Mazarīni, kurš,mūs aplaupa.

—   Jūs esat atjautīgs, mans draugs. Vai es varu uz jums paļauties?

—          Domāju, ka jā, — atbildēja Planšē, — kirē kungs jau ir galvojis par mani jums.

—   Tā ir taisnība, bel es vēlējos, lai jūs pats to apstiprina!.

—          Jūs varat paļauties uz mani, ja runa ir tikai nekārtību celšanu un sajukuma radīšanu pilsētā.

—  Ja, tieši par to ir runa. Cik cilvēku jūs varat sapulcināt pa vienu nakti?

—    Divus simtus musketierus un piecus simtus alebardu.

—         Ja katrā kvartālā atradīsies, kaut viens tāds pats cilvēks, kurš spēs izdarīt lo pašu ko jūs, mums rīt būs vesela armija.

—    Bez šaubām.

—    Vai jūs piekrītat grāfa dc Rošfora vadībai?

—          Es iešu viņam lidzi kaut uz elli, — saku to bez jokiem, tā kā uzskatu, ka viņš ir spējīgs turp doties.

—    Bravo!

—   Pēc kādas zīmes varēs atšķirt draugus no ienaidniekiem?

—    Katrs frondērs pie cepures pieliks salmu stiebru buntīti.