Viņš deva tiem zīmi sekot viņam.

D'Artanjans un Porioss norādīja kardinālam uz saviem putekļainajiem un noskrandušajiem svārkiem, bet viņš tikai noraidoši pamāja ar galvu.

— Jūsu svārki, — viņš teica, — maksā daudz dārgāk, nekā tie, kas būs visiem galminiekiem, kurus jūs satiksiet pie karalienes, tāpēc ka šie ir jūsu kaujas tērpi.

D'Artanjans un Portoss pakļāvās kardināla gribai.

Lielajā galminieku pūlī, kas bija visapkārt Austrijas Annai, valdīja trokšņaina atmosfēra, jo kā nekā tika gūtas divas uzvaras: viena pār spāņiem, otra pār tautu. Bruselu izdevās mierīgi izvest no Parīzes, un šajā minūtē viņš atradās, iespējams, jau Sen-Žermēna cietumā, bet Blanminels, kuru arestēja kopā ar Bruselu, taču bez trokšņa un jebkādām raizēm, tika ieslodzīts Vensenes pilī.

Komenžs stāvēja karalienes priekšā, kas izjautāja viņu par ekspedīcijas sīku norisi. Visi klātesošie uzmanīgi klausījās, kad pēkšņi atvērās zāles durvis un ienāca kardināls ar d'Artanjanu un Portosu.

—    Jūsu majestāte, — teica Komenžs, skrienot pie d'Artanjana, — lūk, kas var jums izstāstīt visu notikušo daudz labāk, nekā es, jo tas ir mans glābējs. Ja nebūtu bijis viņš, es pašreiz būtu zvejas tīklos kaut kur pie Sen-Klu, jo mani ne vairāk ne mazāk, bet gribēja iemest upē. Stāstiet, d'Artanjan, stāstiet!