No tā laika, kopš d'Artanjans bija kļuvis par musketieru leitnantu, viņam nācās ne reizi vien būt kopā vienā telpā ar karalieni, bel ne reizi viņa vēl nebija runājusi ar viņu.

—     Kāpēc jūs, kungs, izdarot man šādu pakalpojumu, klusējat? — vaicāja karaliene.

—   Jūsu majestāte, — atbildēja d'Artanjans, — es varu teikt tikai vienu, ka mana dzīvība pieder tikai un vienīgi jums un, ka būšu bezgalīgi laimīgs tad, kad to varēšu atdot par jums.

—    Es zinu, kungs, zinu to jau sen, — leica Austrijas Anna. — Tāpēc esmu priecīga, ka tagad /aru publiski izteikt jums pateicību un parādīt savu cieņu.

—    Atļaujiet man, jūsu majestāte, — teica d'Artanjans, — daļu jūsu pateicības pāradresēt manam draugam, kas tāpat kā es, — viņš akcentēja šos vārdus, — ir dc Trevila pulka vecs musketieris; viņš ar savu drošsirdību paveica brīnumus.

—    Kā sauc jūsu draugu? — jautāja karaliene.

—    Kā musketieris, — teica d'Artanjans, — viņš sauc sevi par Portosu (karaliene kļuva uzmanīga), bet pašreiz viņa vārds ir — kavalieris di Vallons.

—   De Brasjē de Pjerfons, — piebilda Portoss.

—     Šo vārdu ir pārāk daudz, lai cs varētu tos visus atcerēties; es atcerēšos tikai pirmo vārdu, — augstsirdīgi atteica karaliene.

Portoss paklanījās, bet d'Artanjans pakāpās divus soļus atpakaļ.

Šajā minūtē pieteica prelāta kungu.