Mazarīni centās pasmaidīt, taču viņš nobālēja.

—   Un jūs kliedzāt? — jaulāja viņš.

—           O nē, — teica d'Artanjans, — man pavisam pazuda balss, bet "di Vallona kunga balss pēkšņi lā aizsmaka, ka viņš nespēja neko izdvest. Un tad, jūsu eminence…

—   Kas tad? — jautāja kardināls.

—   Apskatiet manu cepuri un apmetni.

D'Artanjans norādīja uz. četriem caurumiem apmetnī un uz. diviem cauru*- miem cepurē. Kas atliecas uz Portosa tērpu, tad viņam viss sāns lika saplēsts ar alebardu, bel spalva pie cepures tika atgriezta ar lodes šāvienu.

—             Diavolo! — iesaucās Mazarīni, naivi skatoties uz šiem diviem draugiem. — Es gan būtu iekliedzies.

Šajā mirklī ielas trokšņi kļuva pavisam skaļi.

Mazarīni noslaucīja pieri un skatījās visapkārt. Viņam ļoti gribējās pieiet pie loga, bet viņš neuzdrošinājās.

—   D'Artanjan, palūkojaties, kas tur notiek, — viņš palūdza.

—            Oho! — viņš izdvesa. — Ko las viss nozīmē? Maršals de La Mcljērs atgriežas bez cepures. Fontālam roka sasaitēta, daži ievainoti kareivji, zirgi vienās asinis. Bet… Ko tad dara apsardzes kareivji? Viņi tēmē un tūlīt sāks šaut!

—   Viņiem ir dota pavēle šaut, ja pūlis tuvosies Pale-Rojāla pilij.

—   Ja viņi sāks šaut, tad visam ir beigas! — iesaucās d'Artanjans.

—   Bel režģi?

—            Režģi! Tie nenoturēsies pat piecas minūtes. Tos noraus, salauzīs, aizmetīs. Nešaujiet, velns parāvis! — kliedza d'Artanjans, ātri atverot logu.