Šis pavadījums izvērtas ka triumfāls gājiens.

Bet tiklīdz viņi bija izgājuši cauri šim trokšņainajam pūlim, tā barikādes atkal tika atjaunotas. Maršals pilnīgi zvēroja niknumā par savu bezspēcību.

Pa to laiku Mazarīni, kā jau mčs teicām, sēdēja savā kabinetā un saveda savas lietas kārtībā. Viņš lika pasaukt d'Artanjanu, kaut arī maz bija cerību, ka viņam izdosies nokļūt līdz. pilij, par cik pašlaik nebija viņa dežūra.

Tomēr pēc desmit minūtēm musketieru leitnants parādījās uz kabineta sliekšņa slavenā Portosa pavadībā.

—            Ienāciet, ienāciet, d'Artanjan! — iesaucās kardināls. Ļoti priecājos jūs redzēt, tāpat arī jūsu draugu. Kas gan tagad notiek šajā nolādētajā Parīzē?

—           Nekas labs, jūsu eminence, — atbildēja d'Artanjans, šūpojot galvu. — Pilsēta ir sadumpojusies. Kad mēs ar di Vallona kungu tikko kā šķērsojām Montegrcila ielu, tad mums, neskatoties uz mūsu mundieriem, bet varbūt tieši šo mundieru dēļ, gribēja par varēm piespiest kliegt: „Lai dzīvo Brusels!" — un vēl šo-to… Vai teikt jums, jūsu eminence?

—   Sakiet, sakiet.

—   „Nost Mazarīni!" Padomājiet, kāda nekaunība.