Prelāts, savukārt, cieši vērās Luvjērā.

—            Bet, Luvjēra kungs, tas nozīmē, ka jūs man piedāvājat vienkārši uzsākt pilsoņu karu?

—           Jūs jau sen tam gatavojāties, jūsu ekselence, un šis gadījums ir tikai pēdējai piliens.

—   Labi, — teica prelāts, bet jūs taču saprotat, ka viss vēl lati jāpārdomā?

—   Cik stundas jums ir vajadzīgas?

—   Divpadsmit stundas, kungs. Tas nav pārāk daudz.

—   Pašlaik pusdienas laiks; pusnaktī es būšu pie jums.

—   Gadījumā, ja manis vēl nebūs mājās, uzgaidiet.

—   Lieliski. Līdz pusnaktij, jūsu gaišība.

—   Līdz pusnaktij, dārgais Luvjēra kungs.

Palicis viens, Hondī izsauca pie sevis mācītāju, kuru personīgi pazina.

Pēc divām stundām pie viņa sapulcējās trīsdesmit mācītāji no visvairāk apmeklētākajām baznīcām un katedrālēm Parīzē. Hondī izstāstīja par izsmieklu, ko viņam nācās piedzīvot Pale-Rojāla pilī un atstāstīja visas zobgalības, kuras atļāvās izteikt Botēns, grāfs de Vilruā un maršals de La Meljērs.

Mācītāji jautāja, kas viņiem tagad būtu darāms.

—            Tas ir vienkārši, — teica prelāta kungs.