Prelāts piegāja pie viņa un sniedza savu roku. Jaunais cilvēks skatījās uz viņu tā, it kā vēlētos ielūkoties viņa dvēseles dziļumos.

—     Dārgais Luvjēra kungs, — teica prelāts, — ticiet, ka es tiešām jūtu līdzi jūsu nelaimē.

—   Tas ir tiesa? Jūs runājat nopietni? — jautāja Luvjērs.

—   No tīras sirds, — atbildēja Hondī.

—     Tādā gadījumā, jūsu ekselence, laiks pāriet no vārdiem pie darbiem; jūsu ekselence, ja jūs tikai vēlēsities, tad pēc trīs dienām mans tēvs tiks atbrīvots no cietuma, bet jūs pēc pusgada tiksit par kardinālu.

Prelāts saspringa.

—      Runāsim tiešu valodu, — turpināja Luvjērs, — un atvērsim mūsu kārtis. No vienas vien kristiešu žēlsirdības nevar izdalīt žēlastības dāvanas trīsdesmit tūkstošu ekiju vērtībā, kā to izdarījāt jūs: tas bija pārāk augstsirdīgi no jūsu puses. Jūs esat godkārīgs, un tas ir saprotams: jūs esat izcils cilvēks un zināt savu vērtību. Kas attiecas uz mani, tad es neieredzu galmu un gribu tikai vienu — atriebties. Jūs vediet aiz sevis garīdzniekus un tautu, kas ir jūsu spēkos, bet es sacelšu parlamentu un buržuāziju. Ar šiem četriem stihijas spēkiem mēs nedējas laikā iekarosim Parīzi, un tad, ticiet man, prelāta kungs, galms aiz bailēm izdarīs visu to, ko tagad negribēja darīt pēc labas gribas.