Tu draugs man esi grūtās dienās,

Mans vecais, gurdais balodīt, —

Nu priežu silos skumsti viena

Un domā: kur viņš tagad mīt?

Pie loga istabiņā savā

Kā sardzē drūmi sēdies klāt —

Un sagrumbotās rokās tavās

Pat adāmadatas grib stāt.

Tu vārtus senaizmirstos vēro

Un ceļu — melns tas tālē zūd,

Gan nojausmās, gan bažās sēro —

Ik brīdi smagumu sirds jūt.

Un liekas tev …

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

* * *

Cik laimīgs jūtos es, kad varu pamest

Šo pilsētu, kur apnicība kliedz,

Un aizbēgt prom uz tālām ozolbirzīm,

Kur klusos krastos viļņi lēni dūc.

Vai viņa drīz — vai tiešām drīz jau viņa

Kā zelta zivtiņa no dzelmes izkāps?

Kā pati daile viņa parādās

No rāmiem viļņiem pusnakts mēness gaismā!

Pār baltiem pleciem vijas zaļas cirtas,

Kad viņa stāvas kraujas malā sēd.

Pie slaidām kājām viļņi, putas metot,

Tik mīļi pieglaužas un šalc, un čukst.

No acīm pamirkšķina spirgta blāzma —

Kā zvaigžņu atblāzma no debess dzīlēm.

Nē, viņa neelpo, bet tomēr just