Ir labi viņas skūpsta vēso valgmi.

Tik salds un ilgu pilns pat medus malks

Nav vasarā, kad svelme uzkur slāpes.

Kad viņa rotaļājas pirkstu galiem

Un maniem matiem pieskaras, tad viss

Šis mirklis atbalso kā baisums salts

Man galvā, satraucot kā putnu sirdi,

Kas mīlas iztvīkumā pamirt vēlas.

Es priecīgs pamestu šo pasauli

Šai mirklī, gribu viņas glāstus dzert

Un balsi jaust… Ar ko lai salīdzina

Tās burvību? Ar bērna pirmām čalām,

Ar strautu gulgām, maija debess šalkām

Vai kokļu stīgu skanīgajām balsīm?

Atdzejojis Andris Vējāns

Deg jūdu istabiņā svece

Un tumšā kaktā vāji spīd.

Sēž svecei blakus ebrejs vecs

Un lasa bībeli. Pār lapām

Tā sirmo matu sprogas krīt.

Pie tukšā šūpulīša raudot

Līkst jaunas ebrejietes stāvs.

Tai pretī, skumjās liecis galvu,

Gumst otrā kaktā ebrejs jauns, —

Viņš nogrimis ir dziļās domās.

Šai bēdu būdā vecenīte

Steidz darbus vakariņām vēlām.

Beidz vecais lasīt svētos rakstus,

Slēdz vākus vara sprādzēm ciet.

Nu vecā klusi uzklāj galdu

Un vakariņot saimi sauc.

Bet ēdiens prātā nav nevienam.

Šai klusumā laiks gausi dilst.

Un visi dus nakts pavēnī,

Vien ebrejiem šai būdiņā

Miegs savu maigo glāstu liedz.