Viņš ciena mani dzejas dvesmu,

Viņš neliedz domu spārnus plest.

Vai tāpēc liekuļotājs esmu,

Ja dziedu viņam slavu es?

Vai lišķis es? Nē, lišķis glums

Krāj negaisus pār dižo galvu,

No visām cara balvām mums

Viņš aizliegs žēlastības balvu.

Viņš kūdīs: tauta nav tev draugs,

Būs nomākt dabas balsi biklo!

Viņš kūdīs: dumpība kā raugs

Rūgst skolās, samaitājot tiklos.

Posts zemei, kurā pulcēts tiek

Zems vergs un lišķis troņa pusē,

Bet mūzu svaidīts dziesminieks

Stāv, acis nodūris, un klusē.

Atdzejojis Paulis Kalva

Ak vai! Sl mīlas atzīšanās,

Viss tajā nepilnīgs un sīks,

Ar prozu, kurā seklums manāms,

Tās pļāpīgums tev apnicīgs.

Bet Apolonu godkārīgo

Tev patīk uzklausīt labprāt,

Ja vārdi melodiski līgo,

Ja rindām atskaņas ir klāt.

Tev mīlas atzīšanās netīk —

Tu saplēs vēstuli tūlīt,

Bet gluži it nekas nav pretī

To dzejas veidā izlasīt.

Lai slavēts liktenis, kas sniedzis

Šīs dabas dāvanas man līdz,

Ka varu atzīt nenoliedzis —

Caur tām es mūžam trimdā dzīts

Un tikai vajāšanas zinu,

Vai apmelots, vai nopaļāts

Vien nebrīvību iepazinu,

Bet labu teica reti kāds.