Atdzejojis Imants Lasmanis

TO D A W E, ESQr'

Kādēļ tev jāattēlo, draugs,

Mans melnīgsnējais mora profils?

To iemūžināt — nodoms jauks,

Bet gan to nosvilps Mefistofels.

OJeņinu, draugs, zīmē to!

Vien jaunība un daile cēlā,

Kad ģēnijs sirdi iedvesmo,

Tev jāpielūdz un jāattēlo.

Atdzejojis Imants Lasmanis

Dou kungam (eskvairam).

ATMIŅAS

Kad citiem mirstīgajiem dienas troksnis rimst

Un laukumos un ielās klusa

Nakts, gaismas cauraustā, kā palsa ēna grimst

Un dienas darbu alga — dusa, —

Tai laikā nomods grūts jau mani mocīt sāk

Un gausas stundas man ir lemtas:

Nakts bezdarbībā man vēl daudzkārt sūrstošāk

Sirds pārmetumu odze kremtas;

Un sapņi kūs; prāts gurst un sūri nokaujas

Ar grūtsirdīgu domu baru:

Lūk, klusēdamas tad sāk manas atmiņas

Tīt vaļā tīstokli jo garu:

Un, riebumā par savu dzīvi lasīdams,

Es drebu viss un lāstus dvešu,

Un rūgti žēlojos tad, asras slacīdams,

Bet skumjās rindas neizdzēšu.

Atdzejojusi Elīna Zālīte

TU UN J US

Reiz tukšo j ū s ar maigo t u

Tā pārteikdamās samainīja,

Lai sirdī laimi iedegtu

Un mīlu, kas tur slēpta bija.

Nu stāvu, dzijās domās mests,

Un tikai viņā acis raugās.

Es skaļi saku: — Cik jūs jauka!

Bet domās: — Tevi mīlu es!