Sen posos aizbraukt, mīļais draugs,

Uz Derptu, tevis daudzināto,

Lai kausus tukšotu, kā klātos

Tiem, ko par dzejniekiem mēdz saukt.

Sev līdzi mudināja doties,

Turp mani Kiseļovs arvien,

Es gribēju jau atbrīvoties

No važām, kas pie Ņevas sien.

Bet ko lai dara? Rūpju simti

Kā grožos mani šeitan tur

Pret paša gribu, neaprimti,

Ka aizbraukt nevaru nekur.

Ai zaļā jaunība, vai sēras

Par tevi nedrīkst sirdi mākt?

Kad parādi pār galvu svērās,

Kā tūces melnas vaļā vērās,

Sirds traucās lidojumus sākt. ..

Tas bija toreiz. Tagad eju

Pie sliņķiem parādniekiem pats

Un dusmās lāstu straumi leju:

Kā nauda smags man kļūst ik gads.

Nu piedod, dziesminieki Tavs prieks

Lai nezin, kā melš parādnieks,

Kam naudas mūžam nav un nebūs;

Kā krievu muižnieks nesteidzies

Pats kārtot parādus, tad ies

Tev allaž priecīgi ar Fēbu.

Atdzejojis Andris Vējāns