Atdzejojusi Mirdza Ķempe

* * *

1828. gada 26. maijā

Velte nejaušā un liekā,

Dzīve, kam tu dota man?

Kādam liktenim par prieku

Nāvē tai reiz jāizskan?

Kas šis ļaunais gars, kam tika

Šurp no pīšļiem mani saukt,

Sirdī kaislības kas lika,

Ļāva šaubām domas jaukt? …

Sen jau tā bez mērķa klīstu,

Sirds man tukša, prāts man dīks,

Skumjās kļūst par slogu īstu

Dzīves troksnis vienmuļīgs.

Atdzejojis Paulis Kalva

Vēl jau pļavās klejo salti vēji

Un sev līdzi atnes rīta salnas,

Bet, kur vietām atkusuši sniegi,

Galvas paceļ paši pirmie ziedi.

Kā no vaska zemes pasakainas

Izlaižas no celles smaržojošās

Pati pirmā pamodusies bite,

Aizlaižas uz agrīnajiem ziediem

Izlūkot, vai pavasaris tuvu,

Vai jau drīzi jāgaida būs ciemā,

Vai jau drīzi sazaļot sāks pļavas,

Vai jau drīzi cirtainajā bērzā

Atraisīsies līpenlgās lapas,

Ziediem piebirs ieva smaržojošā.

Atdzejojis Imants Lasmanis

Ak daiļā, nedziedi nekad,

Man dzirdot, dziesmas, kuras dainot

Mēdz Gruzi jā, jo prātā tad

Sāk ataust citas dzīves ainas.

Kad cietsirdīgā dziesma skan,

Ir stepe naktī jāatceras

Un meitene, reiz mīļa man,

Kas mēness gaismā manī vērās …

Šis dārgais, liktenīgais tēls,