Vienaldzīgi vētru gaidu,

Dzīves trauksmes gurdināts:

Varbūt vēlreiz laime smaida

Izglābties un ostā stāt..,

Tomēr jaušu — stundu bargo

Nenovērst, mēs šķirsimies,

Tāpēc, eņģeli mans dārgais,

Steidzu vēl tev roku spiest.

Labā, gaišā, tagad klusi

Sveiku vārdus saki tu,

Maigās acis nolaidusi,

Skumdama, ka aizeju;

Atmiņas par tevi skaistās

Dvēselei liks spēku rast,

Jauno dienu drosmi aizstās,

Lepnumu un cerības.

Atdzejojis

Vladimirs Katlaks

SLĪKONIS

Klaigādami pilnā rīklē,

Bērni tēvu meklēt skrien:

«Tēti, tēt! ar mūsu tikliem

Izvilkts mironis, nudien.» —

«Ko nu melšat skaidrus niekus,»

Zemnieks ņemas bērnus rāt,

«Ak tu tavus palaidniekus!

Kur nu mironis, vai prāts!

Sabrauks tiesas, sāksies tracis,

Prašņās, tirdīs — kas un kur;

Būs vien jāiet uzmest acis,

Sieva, padod vamzi šur …

Kur tas beigtais, rādiet žigli!» —

«Ekur, tēti, paveries!»

Krasta smiltīs slapji tīkli,

Tajos slīkonis — paties.

Sazilējis jau pagalam,

Uzpūsts, pretīgs .. . Kas viņš tāds

Nelaimnieks, kas viļņos galu

Sameklējis tīšuprāt,

Zvejnieks, vētras laikā slīcis,

Puisis, aplam piedzēries,

Tūļīgs tirgonis, kas ticis