Aplaupīts un dzelmē sviests, —

Kas gan daļas zemnieciņam?

Paglūn apkārt steidzīgi,

Sagrābj līķi, upē viņu

Velk aiz kājām veicīgi,

Vēl ar irkļa galu pastumj;

Tālāk, žiglas straumes nests,

Aizpeld slīkonis, lai rastu

Atdusu un kapenes.

Šūpojamies viļņu galos

It kā dzīvu viņu vied;

Brīdi raudzījies no malas,

Mūsu zemnieks projām iet.

«Kverpji, līdzi man, ko gaidiet!

Katram jums pa veģim tiks.

Tikai mutes nepalaidiet,

Tad būs sukas tā kā likts.»

Naktī vējš sāk blāzmot klajā,

Upe viļņus krastā dzen.

Istabiņā dūmainajā

Apdziest skals. Guļ bērni sen,

Sieva guļ. Bet laisties snaudā

Vīram nenesas vēl prāts;

Te — viņš dzird caur vētras gaudām:

Sāk pie loga klauvēt kāds.

«Kas tur ir?» — «Laid iekšā, klausies!»

«Nu, kas tev gan lēcies tur,

Ko tu, Kain, pa nakti dauzies,

Kādi jodi dzina šur?

Lai nu vēl ar tevi mokos

Tādā šaurībā, ka posts!»

Zemnieks laiski paver logu,

Pavīd mēness mākoņos.

Kas tad tas — kails cilvēks laukā:

Acis, plati ieplestās,

Nedzīvas un blāvas raugās,

Un no bārdas ūdens 1ās,

Rokas stingi nokarājas,

Miesas gluži stīvas šķiet,

Spīlēm iekniebušies tajās