Ir Kaukāzs zem manis. Kur augstienes spīd,

Es nostājos sniegā pie stāvākās kraujas,

Un ērglis no tālīnas virsotnes raujas

Uz augšu un nekustīgs blakus man slīd,

No šejienes redzu, kā avoti brāžas,

Kā draudīgas lavīnas pirmoreiz gāžas.

Zem kājām slīd mākonis lēnīgs un gauss,

Un ūdeņu kritumi cauri tam ve]as,

Kā atsegtas milzīgas klintis te ceļas,

Bet zemāk zeļ sūna un krūmājs aug sauss,

Vēl tālāk stāv birzis kā mājokļi zaļi,

Tur aizauļo brieži un putni dzied skaļi.

Kā ligzdas tur cilvēki mītnes sev slej,

Iet avju bars lodāt pa kraujām un gravām,

Gans aizdzen tās lejup uz priecīgām pļavām.

Un ēnainos krastos tur Aragva skrej.

Bet aizās sev nabaga jātnieks rod mājas,

Kur Tereka — mežone līksmo bez stājas.

Kā zvērēns jauns viņa tur lēkdama kauc, —

Kā zvērs, kas redz ēsmu no dzelžainā krāta,

Pret klintīm tā laužas kā dusmās bez sāta,

Vien akmeņus laizīt tās vilnim ir Jauts!

Viss velti! Ne ēsmu, ne prieku tai baudīt —

Visapkārt žņaudz mēmi to klintāju draudi.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe