Pret klinšu šķautnēm sviezdamies
Šņāc trakie viļņi šķiezdamies,
Kliedz gaisā ērgļi griezdamies,
Mežs miglā slīd,
Bet, miglai cauri spiezdamies,
Balts kalnājs spīd.
Reiz šļūdonis tur sāka augt,
Uz leju slīdot, sniegu jaukt
Un traukdamies kā aukā kaukt —
Un klintsaizās,
Kur Terekai var teku raukt,
Tas nogāzās.
Kā šaubās, kur nu skriet, ko sākt,
Sāk Tereka jau rāmāk šņākt,
Bet kas var kalnu straumes mākt:
Tās sniegu grauž …
Tā skrien pār krastiem viļņus šļākt
Un ceļu lauž.
Bet šļūdonis, kaut plūdu rauts,
Guļ klinšu spraugā nesagrauts;
Drīz Tereka zem gāles kauc
Un jautri plūst,
Un putās straujos viļņus jauc,
Un lejā grūst.
Un bij kā tilts pār upi mests:
Tur tika jātnieks pāri nests,
Tur kamielis ar mantām vests,
Tur vērsis iet,
Kur tagad miglas auts vien plests
Un vējš var skriet.
Atdzejojis Kārlis Krūza
KLOSTERIS UZ KAZBEKAPār kalnu saimi augstākais
Stāv Kazbeks valdonīgi skaists
Zem stariem mūžīgiem un tāliem.
Un klosteris aiz mākoņvāliem
Kā šķirsts, kas debessjūrā rasts,
Tur pāri kalnājiem peld bāliem.
Ak senilgotais, tālais krasts!