Gan izpriecās, gan stundās dīkās

Man senāk tikās izraisīt

No liras skaņas bezrūpīgas,

Kur neprāts, laiskums, kaisle mīt.

Bet reizēm apklusa tai stīgas

Un skaņām valšķīgām bij gals,

Kad negaidīti valdonīga

Man atskanēja tava balss.

Tad asaras man straumēm lija

Un sāka sirdsapziņa kaist,

Kā skaidra veldze tīkams bija

Tavs vārdu balzams smaržīgais.

No augstumiem, kur gars tavs mājo,

Vēl tagad tu man roku sniedz.

Ar mīlas spēku neatstājot

Tu straujiem sapņiem norimt liec.

Deg dvēsele ar tavu liesmu,

Tā zemes tumsu atmest spēs.

Un serafima kokles dziesmu

Dzird dzejnieks svētās izbailēs.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

* * *

Ko gan mans vārds tev līdzēt spēs?

Tas mirs kā skumju vijņu čala

Pie tālas, nezināmas salas,

Kā skaņa tumsā izskanēs.

Vien paliks pēdas nedzīvas

Te, uz šās lapas iedzeltenās,

Kā svešā valodā sen senis

Uz kapa iekalts uzraksts mazs.

Kas tajā vairs? Tas aizmirsts tiks,

Nāks cita mīla, citas sāpes,

Un maigām atmiņām tas tāpēc

Diezin vai tevī mosties liks.

Bet, kad tev uzbruks nelaimes,

Tad manu vārdu klusu piesauc

Un teic: — Ir pasaulē patiesi

Vēl kāda sirds, kur dzīva es …

Atdzejojusi Ārija Elksne

EPIGRAMMA