Ivs patlaban gatavojās atgriezties pie savas grupas, bet dežurants paziņoja, ka viņu aicinot Vilens.
īvs brīnījās — pirms stundas viņš pie Vilena jau bija saņēmis visas instrukcijas un abi bija atvadījušies. Iva izbrīnu nomainīja apjukums, kad viņš šefa kabinetā ieraudzīja Irmu. Viņa sēdēja pie loga zemā ādas atzveltnes krēslā, nedaudz uz priekšu saliekusies un ceļgalus ar rokām aptvērusi. Viņai mugurā bija gaišzils pilota kombinezons. Blakus uz paklāja gulēja aizsargcepure ar aizsargbrillēm. Kabineta vidū, domīgi plūkādams bārdiņu, stāvēja Vilens. īvs apstulbis, kā valodu zaudējis, apstājās pie durvīm.
«īv, Irma grib atgriezties tavā grupā,» Vilens sacīja, pamādams ar galvu uz viņas pusi. «Ko tu par to teiksi?»
«Varu kaut vai tūlīt nodot dokumentāciju … Es . . .»
Irma pavīpsnāja un noraidoši papurināja galvu.
«Tu neesi sapratis,» Vilens pārtrauca īvu. «Irma lūdz, lai tu viņu ņemot pie sevis par parastu inženieri.»
«Bet…» īvs iesāka.
«Ja nav brīvas inženiera vietas, esmu ar mieru arī par tehniķi,» Irma, acis nepaceldama, ļoti klusu sacīja.
«Izbeidziet bojāt man nervus!» Vilens aizsvilās. «Man šovakar ir svarīga apspriede, un es vēl neesmu tai sagatavojies. Piecās minūtēs lai jūs abi vienotos — skaidrs?»
Un Vilens strauji izgāja no kabineta, atstādams viņus divatā.
Irma pacēla uz īvu savas lielās, pelēkzaļās acis un vainīgi pasmaidīja.