Pa ceļam viņam bija jāaizkavējas Madagaskarā — tāds bija Vilena noteikums. Darbs Mada- gaskarā neprasīja vairāk kā pāris dienu, bet īvs tur pavadīja visu atvaļinājumu, jo Viraka Madagaskaras bāzē viņš sastapa Irmu. Šķiet, viņa priecājās par tikšanos, pat pastiepa pretī vaigu, lai īvs to noskūpsta, bet viņš bija tā apjucis, ka vienīgi piebikstīja Irmai ar degunu. Viņi nopļāpāja veselu dienu, lai gan pēc Irmas jautājumiem īvs nojauta, ka Irmai par viņa grupu ir zināms viss. Viņa pati pa šo laiku bija strādājusi vairākās Viraka šūniņās, pat tuvajā kosmosā — vienā no orbitālajām bāzēm. Gleznu izstādi Irma nepieminēja, un īvs viņai neteica, ka gribējis lidot uz Parīzi. Ārēji viņa bija palikusi tā pati skaistā, dzedri uzmanīgā, mazliet ironiskā Irma, taču viņas skaidro, zaļpelēko acu dzīlēs lāgiem bija jaušamas tādas kā skumjas, kā šaubas. Irma uzmanīgi noklausījās visu, ko īvs stāstīja, bet viņam reizēm šķita, ka Irmas domas ir aizklīdušas tālu prom . . . Kādas pastaigas laikā viņš uzmanīgi saņēma Irmu aiz rokas, tomēr viņa tikpat uzmanīgi to atbrīvoja.
Atvaļinājuma dienas aiztraucās vēja spārniem. Irma pavadīja viņu uz Antananarivas aerodromu un, atvado
ties sniegdama roku, kuru viņš neatlaida, starp citu piebilda, ka viņa, iespējams, pati drīz ieradīšoties Galvenajā bāzē.
Tik tiešām pēc dažām dienām, nevienu iepriekš nebrīdinājusi, Irma atlidoja un tūlīt devās pie Vilena .. .