īvs izgāja pēdējais. Viņš aizkavējās uz trapa, dziļi ieelpodams vēso, pēc lietus mitro gaisu. Kaut kur no tumsas atlidoja vējš, atnesdams meža, slapju lapu un tikko pļautas zāles smaržu. Zaļu un sarkanu punktu virknes iezīmēja skrejceļus. Zilganu reflektoru apspīdēta perona josliņa veda uz spoži apgaismoto lidostas ēkas stikla kārbu. Pa labi un pa kreisi pie blakusperoniem, blāvi zibsnīdami iluminatorus, nekustīgi bija sastinguši milzu zivīm līdzīgi gaisakuģi. Sajā aerodroma daļā varēja nosēsties vienīgi tuvo reisu lidmašīnas, tāpēc naktī šeit bija minimāla kustība. Lielākajai daļai peronu apgaismojums bija izslēgts. Klusumu traucēja tikai viegli soļu švīksti — Adleras reisa pasažieri jau tuvojās lidostas ēkai.

Kāpdams lejā pa trapu, Ivs palūkojās augšup. Virs galvas mirdzēja zvaigznes. Spoži staroja Lielais Lācis, bet zem tā aiz zemei pieplakušajām lidostas ēkām pusi apvāršņa apņēma liesmojoša oranža blāzma — planētas vislielākās pilsētas nakts uguņu atspīdums.

—   Esi sveicināta, Maskava!— Ivs klusu sacīja.— Esi sveicināta un paliec sveika!

Rītausmu viņš jau sagaidīja Parīzē.