—  Iv? ! Pārradies gan . . .

Atzveltnes krēslā pa pusei atpakaļ pagriezies, Rišs lūkojās uz īvu ar plati ieplestām acīm. Ivs drauga skatienā izlasīja prieku, pārsteigumu un vēl kaut ko, bet nepaguva atšifrēt, kas tas bija. Rišs novērsās un steidzīgi piecēlās no vadības pults. Viņi apkampās.

—  Tas ir labi, tas ir lieliski!— Rišs atkārtoja, uzsiz­dams īvam pa plecu, taču novērsdams acis katru reizi, kad abu skatieni sastapās.

Zem plašās, saules pielietās zāles augstajām velvēm Riša balss skanēja mazliet skaļāk, nekā bija pieņemts sarunāties Galvenās bāzes Centrālajā postenī.

īvam neviļus ienāca prātā Vilena vārdi: «Kolēģi, dežū­ras laikā — nekādu emociju . . .» Šodien Rišs bija Viraka Galvenās bāzes Centrālā vadības posteņa vecākais dežurē­jošais dispečers. Pirmais pēc Vilena.

«Vai tiešām viņi te būtu sākuši prātot, ka es neatgriezī- šos, es, Ivs Maklajs, kurš pat iedomāties nevar, ka spētu eksistēt bez Viraka! Tas nu ir nekrietni! Būs ar Rišu no sirds jāaprunājas.»

Vienā no kontrolekrāniem ieņirbējās skaitļu virkne. Norādījis īvam uz tuvāko krēslu, Rišs ātri atgriezās pie centrālās pults.

Ivs apsēdās un pārlaida skatienu pazīstamajam zāles puslokam. Viņa ilgās prombūtnes laikā te nekas nebija mainījies.