—  Bet kurp jūs mani sūtīsiet?— Dārija painteresējās.

—       To izlems Galvenais. Sākumā droši vien uz kādu laboratoriju.

—       Ā-ā . . .— Dārijas balsī izskanēja patiesa vilšanās. — Man arī ir savs sapnis. Sensens sapnis . . .

—  Meklējumi kosmosā?

—   Nē. Sī okeāna dzelmē.

—       Tur nav nekā interesanta. Nebeidzams dūņains līdze­nums, kas iegrimis mūžīgā tumsībā.

—  Un tomēr . . .

—        Brālis jūs kādreiz paņems līdzi, ja atgriezīsies pie okeāna attīrītājiem.

—  Bet kur jūs, Riš, pašreiz strādājat?

—        Es drīz aizbraukšu . . . atvaļinājumā. Ilgā atvaļinā­jumā. Es gaidīju, kad atgriezīsies Ivs.

Kosmisko videosakaru ekrāns no jauna iemirdzējās, tomēr attēls atkal neparādījās. Ekrāns pāris reižu uzzib­snīja un nodzisa.

—  Tas man vairs nepatīk,— Rišs norūca.

Viņš pārslīdināja pirkstus pār vadības pults pogām.

—        Uzmanību! Es — Viraks, es — Viraks! Izsaucu pla- nētkuģi «K-trīs»! Odingva, vai tu mani dzirdi? Tūlīt atsaucies!

Atbilde bija klusums.

Rišs atkārtoja aicinājumu vairākas reizes.

—  Varbūt ir kādi traucējumi?— Ivs ieminējās.

—       Neizskatās. Es teiktu, ka viņa signālus kaut kas noslāpē. Bet tas ir neticami. . .