—  Vai viņš aizlidoja viens pats?

—   Kopā ar praktikantu.

—  Tad nav pamata izsludināt trauksmi.

—  Trauksmi varbūt ne . .. Tomēr brīdināšu gan.

Rišs pagriezās pret sarunu ekrānu.

—       Uzmanību! Es — Viraks! Viraka dežūrējošajiem dis­pečeriem stacionārajos pavadoņos: zuduši sakari ar pla- nētkuģi «K-trīs». Nodibiniet sakarus ar Odingvu un paziņojiet vadības Centrālajam postenim!

Dārija aizturēja elpu, gaidīdama no kosmosa tālēm atbildi, tomēr visi ekrāni klusēja.

—       Kāpēc viņi neatbild?— meitene pārsteigta jautāja. — Vai viņi jūs dzirdēja?

—       Protams. Un ir jau atbildējuši. . .— Rišs norādīja uz daudzkrāsainajās uguntiņās dzirkstošo karti.— Pava­doņi iesaistījušies meklējumos.

—        Vai tiešām tur būtu kas atgadījies?— Dārija satraukti palūkojās uz brāli.

Ivs pakratīja galvu.

—   Neuztraucies! Viss ir kārtībā. Tā ir mūsu ikdiena.

♦ ♦ ♦

—       Labi, ka tu esi atgriezies, tas ir ļoti labi!— Vilena pētošais skatiens kavējās pie Iva sejas.— Iljass un Stīvs . . . vai tu jau zini?

—   Zinu .. .— Ivs nodūra acis.

—  Mūsu vienmuļā ikdiena noslāpē entuziasmu.

—  Viņi atgriezīsies, Skolotāj!

—        Skolotājs! . . .— Vilena plāno lūpu kaktiņos parādī­jās vīpsnā.— Tikai retais vairs mani tā sauc. Bet man patīk šī veclaicīgā uzruna… «Skolotāj, audzini savu skolnieku …» Vai tu atceries? Būtībā jūs visi — Viraka jaunā paaudze — esat mani skolnieki.