— Varbūt man ķerties pie Klusā okeāna?— Ivs piedāvājās.
Vilens papurināja galvu.
— Viens pats tu neko neizdarīsi. Ja es tagad varētu tev piešķirt apmēram piecus inženierus, es bez vārda runas atjaunotu Klusā okeāna sekciju. Bet tu viens pats? .. . Klusais okeāns ir gandrīz trešā daļa no Zemes virsmas,— viņš pavīpsnāja.— Desmitiem paisuma elektrostaciju, simtiem viļņu energobloku, septiņas dziļūdens observatorijas ar savām energosistēmām, pussimt zemūdens raktuvju, urbšanas iekārtas šelfos, jūras ūdens atsāļošanas stacijas . . . Uz salām šur tur piekrastē vēl saglabājušies lieli rūpniecības kompleksi . . .— Vilens sadrūma.— Cīnies, kā gribi, nav iespējams panākt, lai tie tiktu pārcelti uz rūpniecības zonām. Runājam, strīdamies, pārliecinām, pieņemam lēmumus . . .— Vilens pakl&uvēja ar saliektu kaulainu pirkstu pa galda malu.— Viss velti. . . No vienas puses, simtiem miljonu cilvēku veselība, no otras, nezin kādi desmitiem gadu veci pārejas plāni. Dažiem desmitiem rūpnīcu pasaulē vairs nav vietas. Lēmums par rūpniecības zonām tika pieņemts manā jaunībā .. . Bet mēs vēl aizvien nevaram panākt kārtību planētas saimniecībā. Visa Klusā okeāna tropu josla ir atpūtas zona. To nolēma jau komunisma ēras pirmajā desmitgadē. Bet tur vēl līdz šim kūp dūmeņi.