«Vai gan visi šie kopā aizvadītie gadi nav bijuši viena vienīga ilūziju virkne? Vai Irma ir bijusi patiesi laimīga? Un vai es Irmai blakus esmu bijis laimīgs? īsie tuvības mirkļi, protams, nav vērā ņemami. Irma bija tik neizprotama .. . Nav pat īsti skaidrs, kāpēc viņa izvēlējās tieši mani. Gudrā, brīnum daiļā, noslēpu­mainā Irma! Tā taču bija viņas izvēle. Un kas lika Irmai — talantīgai māksliniecei — kļūt par novērotāju Virakā? Es pat skaidri nezinu, cik viņai gadu. Viņa, bez šaubām, ir par mani vecāka …»

Kad Ivs, iesācējs, pirmo reizi ieradās praksē Galvenajā bāzē, Irma tur jau vadīja inženieru grupu. Viņas neparas­tais daiļums un dzedrā atturība pirmajā tikšanās brīdī pārsteidza Iva iztēles spējas. Neuzdrīkstēdamies ne sapņot par apbrīnojamo sievieti, īvs, tāpat kā daudzi citi Galvenajā bāzē, klusībā sāka viņu pielūgt. Šķita, ka arī pats Vilens, par spīti saviem gadiem, bija Irmā nedaudz iemīlējies. Lai gan — Ivs nezināja Virakā nevienu, kas atteiktos izpildīt jebkuru viņas vēlēšanos. Kaut arī tā būtu visneprātīgākā. Bet Irmai reizēm radās tādas vēlēša­nās. Jā, viņas raksturs nebūt nebija ideāls. Ivs to ļoti labi zināja.

Toreiz — viņu pazīšanās pirmajos gados — Irmu divas reizes Galvenajā bāzē apciemoja dūšīgs lamzaks rudiem matiem.