Neviļus ienāca prātā: «Bet kas sagaidāms nākotnē? . . .» Viņš palūkojās iluminatorā. Tur bija melna nakts. Tikai tālumā pie paša apvāršņa Zemes un debesu tumsību atdalīja šaura, sārta strēmele — vai nu rieta pēdējā atblāzma, vai arī jau Maskavas ugunis.
«Maskava . . .» Ivs nopūtās. «Bez šaubām, Maskavā sameklēt Irmu nav nekādu cerību. Pilnīgi iespējams, ka viņas tur nemaz nav.»
Pēc tā —pēdējā strīda Irma bija pēkšņi nozudusi un nedeva par sevi nekādu ziņu. Turpat vai trīs mēnešus. Pirmās nedēļas Ivs stundām tupēja pie videosakaru ekrāna — jo vairāk tāpēc, ka sanatorijā brīva laika bija atliku likām. Bet Irmas aparāts mazajā dzīvoklītī Dārzu loka vecās mājas trīsdesmitajā stāvā neatsaucās. Un neviens no abu kopīgajiem draugiem, kurus viņš pa šiem mēnešiem sadabūja rokā, par Irmu neko nezināja. Palika gan cerība — tiesa, visai vārga —, ka Irma ir atgriezusies Galvenajā bāzē un gaida viņu tur. Patiesību sakot, tieši tāpēc viņš bija pasteidzinājis atgriešanos. Tomēr uzņemt sakarus ar Galveno bāzi neuzdrošinājās. Vai tā būtu vēlēšanās līdz galam saglabāt ilūziju?
«Pēdējā ilūzija…» īvs nokāra galvu un iespieda deniņus plaukstās.