Tievā, slaidā Irma ar garajām kājām un vēja izpluinīto zeltaino matu ērkuli — un milzīgais, masīvais Bins ar platajiem pleciem un varenajiem bicepsiem .. . Bins bija veselu galvas tiesu garāks par Irmu, taču tajā brīdī bija uzmetis kūkumu un zemu nokāris rudo matu ērkuli. Šķita, ka viņš ieaudzis vakara saules apspīdētajā sārtajā granti. Saņēmis masīvajā ķepā Irmas delmu, viņš aiztrūkstošā, piesmakušā balsī kaut ko runāja. Irma neskatījās uz viņu un, lūpu kodīdama, noraidoši šūpoja brīnum daiļo galviņu. Tad Bins apklusa un pavērtu muti, acis nenolaizdams, skatījās uz Irmu. Vēl aizvien galvu šūpodama, viņa mēģināja atbrīvot roku. Viņš to neatlaida.
«Man sāp,» Irma klusu sacīja.
Bins neatbildēja, bet pievilka Irmu sev klāt. īvam šķita, ka viņa nepretojas. Viņas seja bija kā pārakmeņojusies, plaksti pievērti. Bins sāka neprātīgi skūpstīt Irmas plecus un krūtis, bet piepeši viņa ar netveramu kustību viegli atbrīvojās no Bina skāvieniem un, soli atkāpusies, negaidot spēcīgi iesita viņam ar roku pa seju. Saulē spoži nozibēja lielais, slīpētais dimants gredzenā, kuru viņa nekad nenovilka. Bins, it kā no miega mozdamies, apstulbis purināja savu rudo, četrstūraino galvu, bet Irma iesita viņam vēlreiz ar otru roku un, strauji pagriezusies, nozuda alejā. Šķita, ka viņa bēg, taču Bins viņai nesekoja. Viņš stāvēja nekustīgi, nokārtās rokas dūrēs sažņaudzis.