Viņa acis bija plati ieplestas. No gredzena pāršķeltā vaiga tievā strūkliņā tecēja asinis. Kad asinslāses no pazodes sāka pilēt uz pleca un ritēt lejup pa roku, Bins it kā atguvās. Izklaidīgi pārvilcis ar plaukstu pār seju un ieraudzījis, ka pirksti ir asiņaini, viņš viegli paraustīja plecus. Tad, kaut ko nopurpinājis, smagiem soļiem devās pa krastmalu prom. Kad īvs beidzot tika laukā no lapenes, Bins jau bija nozudis aiz tuvākā zemesraga. Vienīgi dziļu pēdu sliede tumsa pašā ūdensmalā baltajās koraļļu smil­tīs, kas rieta staros jau metās sārtas.

Tajā pašā dienā pie vakariņu galda atklājās, ka Bins Stoijers aizlidojis no salas.

«Viņš ļoti steidzās,» stāstīja tikko no dežūras Galvenās bāzes Centrālajā vadības postenī atnākušais Rišs, «viņu pa ceļam uz Guamu paņēma līdzi mūsu raķešplāns. Nav šaubu, ka vienu otru tāda negaidīta aizbraukšana sarūgti­nās.»

Riša pareģojums, kā aizvien, nepiepildījās. Galvenajā bāzē Binu Stoijeru neviens vairs nepieminēja. Irma bija tāda pati kā agrāk — dzedri laipna, ironiska, savās domās iegrimusi. Šķita, ka Galvenajā bāzē viņa pret visiem izturas vienādi draudzīgi un nevienu īpaši neizceļ.

Kad Iva prakse bija beigusies, Vilens norīkoja viņu Irmas grupā. Tajā bija astoņi inženieri, un toreiz viņi strādāja Klusā okeāna ziemeļrietumu daļā.

Bija daudz darba; reizēm viņi nedēļām ilgi neatgriezās Galvenajā bāzē. Irma jau sen bija nolēmusi ņemt atvaļi­nājumu, bet to allaž nācās atlikt. Kādu vakaru — toreiz viņu amfībija atradās Hokaido austrumu piekrastē — Irma pavēstīja, ka nākamajā dienā braukšot uz Eiropu.