D. F. Kūpers
PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS
I NODAĻA
Varbūt visā plašajā pierobežā, kas šķira franču īpašumus no angļu koloniju teritorijas Ziemeļamerikā, neatradīsies vieta, kas spilgtāk liecinātu par 1755.—1763. gada niknajām un nežēlīgajām kaujām kā apvidus starp Hudzo- nas upes izteku un apkārtējiem ezeriem.
Šis apvidus bija tik izdevīgs un piemērots karojošo pulku kustībai, ka nevarēja palikt neievērots. Garais Šam- pleina ezers stiepās no Kanādas robežām dziļi iekšā Ņujorkas provincē, sniedzot frančiem dabisku ceļu, pa kuru viņi varēja' nobraukt pusi' atstatuma, kas tos šķīra no ienaidnieka.
Sampleina ezera dienvidu galam pievienojas ezers ar kristāldzidru ūdeni — Horikana jeb Svētais ezers.
Kalnu grēdu ietverts, Svētais ezers vijas ap neskaitāmam sīkām saliņām un stiepjas vēl tālāk uz dienvidiem, līdz tam ceļā stājas plakankalne. Tur sākas vairākas jūdzes gara valka, pa kuru ceļotājs nonāk pie Hudzonas upes, kas, par spīti daudzajām krācēm -jeb «rumbām», no šās vietas uz leju ir kuģojama.
Lolodami pārdrošus uzbrukuma plānus, neatlaidīgie franči centās nokļūt tālajās, nepieejamajās Alegeinu kalnu aizās un, protams, tūliņ novērtēja minētā apvidus labvēlīgos dabas apstākļus. Drīz vien tas kļuva par asiņainu ciņu lauku, kurā naidīgās puses raudzīja izšķirt jautājumu, kam jaunās kolonijas piederēs.