Uzkalnos, kas atradās pie satiksmes ceļiem, izauga cietokšņi, tos iekaroja gan viena, gan otra naidīgā puse, tos gan sagrāva, gan uzcēla par jaunu, kā nu uzvarētāji atzina par vajadzīgu. Kamēr mierīgie zemkopji vairījās no bīstamajām kalnu aizām un centās uzturēties senajās nometņu vietās, kur bija drošāk, milzīgie karapulki devās dziļi iekšā mežos, no kurienes atgriezās tikai nedaudzi, izdiluši kā skeleti, neveiksmju nomākti.
Lai gan šis nelaimīgais apvidus nepazina miera jaukumu, mežos valdīja moža dzīvība; norās un klajumos skanēja kara mūzika, kalni atbalsoja skaļus smieklus un daža laba pārgalvīga jaunekļa gaviļu saucienu, kad tas, zaļoksnēja jaunības spēka pārpilns, traucās arvien tālāk, lai galu galā ieslīgtu ilgā miegā, no kura nav atmodas.
Šajā cīņām bagātajā un asinīm slacītajā apvidū risinājās notikumi, ko mēģināsim attēlot. Šie notikumi attiecas uz trešo kara gadu, kad Francija un Anglija cīnījās par tiesībām uz šo zemi, ko, par laimi, nevienai no tām nebija lemts paturēt.
Angļu karaspēku sakāva niecīgs pulciņš franču un indiāņu. Šās negaidītās nelaimes dēļ liels robežas posms palika bez apsardzības, un šim nopietnajam ļaunumam vēl pievienojās simtiem iedomātu un pārspīlētu briesmu.